Best 4 quotes of Alberts Bels on MyQuotes

Bet vai mēs visi neesam savtīgi? Domāja Strūga. Vai arī es nestrādāju tāpēc, ka mana personiskā ādere mani dzen? Vai es darbā vispirms nerodu personisku interesi un pēc tam tikai sabiedrisko? Darbā vispirms es atrodu savu prieku.

Lai saprastu savus vistuvākos cilvēkus, man jāsaprot pašam sevi. Jo kopš manas piedzimšanas brīža es esmu pakļauts tādu pašu spēku iedarbībai kā viņi. Es esmu pakļauts laikam, un laiks ir pakļauts man. Es esmu pakļauts sabiedrībai, un sabiedrība ir pakļauta man. Kā rodas pasaules uzskats? Uz šo jautājumu man vēl jāatbild sev pašam. Man vajag sagremot pašam sevi, pirms es drīkstu ķerties pie citiem.

Mēs visi esam vienas sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā. Dažos ielien smecernieks, izgrauž serdi, paliek tukšums, dažus notrauc vēji pirms laika, dažus apēd vāveres un meža putni, un tikai daži auglīgā augsnē dzen jaunas atvases dzīvībai. Mēs visi esam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi.

Vajag izvēlēties grūtāko ceļu? Tās ir muļķības, ko sludina tie, kas nekādu ceļu nav izvēlējušies, kas ceļu nogājuši pa citu mugurām. [..] Es domāju, ka nevar runāt ne par vieglāko, ne par grūtāko ceļu. Jāizvēlas vienīgais ceļš. Tāds ir jāatrod, un vienīgi ejamais ceļš tad reizē ir pats grūtākais un pats vieglākais. Te nevar būt cita risinājuma.